Francijā šobrīd tāpat kā citur Eiropā vietējie handbola čempionāti ir apturēti. Tuvu iekļūšanai augstākajā līgā ir "Limoges Hand 87", kur jau kopš 2016. gada spēlē Latvijas izlases kapteinis Ingars Dude, kurš intervijā Latvijas Handbola federācijai (LHF) sīkāk pastāstīja par pašreizējo situāciju un ierobežojumiem pilsētā, koronavīrusa saslimšanas gadījumu komandā, diskusijām, ko darīt ar čempionāta atlikušo daļu, kā arī sniedza savu ieteikumus sabiedrībai šajā grūtajā laikā. 

"Viss kārtībā, dzīve turpinās, tiesa, ļoti ierobežoti. Man ir sava māja un dārzs, tāpēc ļoti daudz laika veltu tam. Trenējos arī, bet skaidrs, ka tas viss ir noteiktās iespēju robežās. Cik nu tas ir iespējams mājas režīmā, lai uzturētu sevi formā. Ķermenis ir kustībā, lai nav visu laiku jāsēž dīvānā. Neesmu viens, esmu ar ģimeni, blakus ir sieviņa, divi bērni. Skola šobrīd ir tālmācībā no mājām. Skolotāji sūta uzdevumus, tādējādi skolas gaitas veiksmīgi tiek turpinātas. Ārā spīd saulīte, varam grillēt. Šobrīd, piemēram, eju iepirkties uz veikalu. Var nopirkt pārtiku vai vajadzības gadījuma apmeklēt ārstu," par dzīvi Francijā pašreizējā situācijā stāsta Dude. 

Latvijas izlases spēlētājs sīkāk pastāstīja par spēlētāju darba attiecībām ar klubu, kā arī par kopējo situāciju pilsētā. "Daļa no spēlētājiem atrodas uz bezdarbnieka pabalsta, daļa, tostarp es, ir uz slimības lapas. Man bija neliela trauma, nekas ļoti nopietns, bet esmu uz slimības lapas šajā brīdī. Ārpus mājas var iziet tikai tie, kuriem ir vēl jāstrādā, arī ārsti, protams. Citos gadījumos ir vajadzīga speciāla atļauja. Arī tagad eju uz veikalu, un man tā ir jāsaņem. Jānorāda, ka šobrīd izeju no mājas tikai uz veikalu. Uz ielas tāpat vien rādīties un staigāt apkārt nevar. Vienīgi, ja dzīvo laukos, vari pastaigāt teorētiski kādu kilometru apkārt savai mājai. Pašā pilsētā neesmu bijis īsti, principā ielas ir patukšas. Kafejnīcas visas ir ciet. Visas publiskās vietas ir ciet. Realitāte ir tāda, ka kustība ir apstājusies."

"Kāda ir situācija ar čempionātu? Mēs bijām pirmā komanda, kas principā sāka šo čempionāta apturēšanas procesu, jo mūsu komandā viens saslima, un viņam tika konstatēts pozitīvs koronavīrusa tests. Pēdējā spēle bija Strasbūrā, kur tā situācija ir vistrakākā. Viens spēlētājs saslima, un visi pārējie 14 profesionāļi tika ielikti karantīnā uz 14 dienām, kad es nedrīkstēju vispār iziet ārā no mājas. Par laimi, man blakus ir sieva, kura varēja iepirkties un turpināt ikdienas gaitas. Pats biju izolēts 14 dienas. Tagad tās ir pagājušas, un principā ir tāda kā nacionālā izolēšanās, ko Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja uz nenoteiktu laiku. Izskatās, kādu laiku vēl tas viss būs. 

Čempionāts tika pārtraukts ļoti ātri tieši šī iemesla dēļ, ka mūsu komandā vienam spēlētājam tika konstatēts šis vīruss. Uzreiz praktiski apturēja mūsu čempionātu, arī augstāko līgu. Tagad visu laiku norit šīs sarunas, ko darīt. Ar šo sezonu, kā iesākt nākamo, ko darīt ar finansiālo situāciju. Nav tik viegli klubiem, bet mums kopumā situācija ir itin stabila. Vienu pusi nosedz valsts, bet otrai it kā klubam ir rezerves, lai viss būtu kārtībā. Mums finansiāli it kā neko nevajadzētu zaudēt. Tā ir tā labā ziņa. 

Ātri komandām tika paziņots, ka čempionāts tiek pārtraukts. Francijā ir spēcīga spēlētāju asociācija, kas mūs aizstāv. Ja čempionāts atsāksies, tad būs trīs četras nedēļas, lai sagatavotos. Maz ticams gan, ka kaut kas tāds notiks. Šobrīd čempionāts oficiāli ir apturēts, bet var tikt arī vispār anulēts. Mūs tas skar nopietni, jo gribam doties uz augšu un spēlēt spēcīgākajā līgā. Mēs gribētu, lai ņem vērā pašreizējo turnīra tabulu ["Limoges Hand 87" ar 25 punktiem ieņem otro vietu, kas dod iespēju nākamgad spēlēt augstākajā līgā – LHF.]. Iespējams, ja viss būs kārtībā, jūnijā vēl kādas spēles varētu notikt.

Izskatās, ka mēs varētu tikt augšā. Tāda tā doma ir. Tagad ir tāds laiks, ka ir daudz sanāksmes. Notiek sarunas par to, ka čempionātu tomēr beigt, un divas labākās komandas iekļūst augstākajā līgā, bet no tās neviena nekrīt ārā. Aiznākamajā sezonā jau bija plāns paplašināt komandu skaitu no 14 uz 16, bet viss velk uz to, lai paātrinātu šo procesu jau uz nākamo sezonu. Vairāk vai mazāk visi tam ir piekrituši, jautājums paliek tikai par šo sezonu, kā izdarīt tā, lai tagad visu šo periodu spēlētājiem nav pilnīga dīkstāve. Ja šogad vairs neatsāksim, tad, iespējams, nākamo sezonu sāksim ātrāk. Mums pluss ir arī tas, ka dokumentu ziņā esam ļoti spēcīgi, viss ir sakārtots, arī finansiāli ir akcepts, ka esam gatavi iet tālāk. Visi ceļi ir vaļā arī tādā ziņā."

Komandas treniņi šobrīd "Limoges Hand 87" nenotiek. "Protams, nē. Arī juridiski to ir grūti noformēt, ja no valsts saņem bezdarbnieka pabalstu. Vienkārši nedrīksti ar komandu trenēties. Vīruss vairs nevienam nav konstatēts, no tā faktora it kā varētu trenēties, bet nacionālā līmenī tas viss ir aizliegts, tāpēc paliekam mājās. Katru dienu fiziskās sagatavotības treneris sūta programmu. Esam ļoti ierobežoti, bet tajā pašā laikā ir daudz vingrinājumu, ko var darīt mājās. Par laimi, man ir arī dārzs, kur darboties. Apkārt mājai vienu kilometru var paskriet, ja nav cilvēku. Lai uzturētu formu, cenšamies arī veselīgi ēst."

"Par paniku valstī nevar runāt. Jā, pirmās trīs dienas bija grūtas, bet tagad kopējā atmosfēra ir mierīgāka. Cilvēki saprot un respektē ierobežojumus, lai pēc iespējas ātrāk tiktu ārā no šīs situācijas. Pulcēšanās nekādas nenotiek. Tikai pēc pārtikas un zālēm. Aizliegtas pastaigas parkā, riteņbraukšana, visas avantūras, kas var būt pašreizējā situācijā Eiropā. Pirmās trīs dienas veikalos bija rindas, cilvēki skrēja, grāba, ko vien var. Vakar pats biju veikalā, bija maz cilvēku. Visi produktu plaukti bija pilni, gaļas varbūt bija mazāk. Paniku nejūtu. Cenšos bez vajadzības ārā neiet. Tagad mums ir plus 20 grādi, parasti šajā laikā visas ielas ir pilnas. Restorāni, kafijas dzeršana…Franči daudz mīl ēst ārpus mājas. Tagad tādas iespējas vairs nav," par kopējo stāvokli pilsētā informē Ingars.

Latvijas izlases līnijas spēlētājs arī sniedza savus ieteikumus sabiedrībai. "Attiekties pret to visu nopietni. Arī, ja raksta, ka gados jaunākiem cilvēkiem tas problēmas var neradīt. Nevajag aizmirst par mūsu vecākiem un vecvecākiem. Vajag padomāt par cilvēkiem, kuri ir riska grupā. Francijā ir miruši arī gados jauni cilvēki, kuriem ir bijušas problēmas ar veselību. Mēs nevienmēr zinām, kas notiek mums iekšā. Varbūt ir kādi faktori, kas to visu var pasliktināt. Iesaku nestaigāt daudz apkārt, arī pa parkiem. Daudzi domā, ka ir sākušās brīvdienas, bet nedrīkstam tā domāt. Ir jāizolējas, lai tas murgs ātrāk beidzas. Ja visu ievērosim, varbūt pēc mēneša varēsim doties ārā. Bet, ja to nedarīsim, tad viss var būt citādāk."