Edgara Kukšas komanda OHV Aurich, Vācijas 3. līgas B sērijas regulāro sezonu noslēdza 4. vietā, 22 spēlēs, izcīnot 14 uzvaras, vienu reizi spēlējot neizšķirti un septiņas reizes pretiniekam piekāpjoties. Ceturtā vieta komandai garantē vietu 3. līgā arī nākamsezon, kā arī iespēju iekļūt Vācijas Kausa izcīņā (DHB Pokal). Viss, kas komandai jāizdara, jāuzvar savā grupā, kurā būs vēl trīs citas komandas. Tāpat Edgars ir Latvijas vīriešu handbola izlases vārtsargs, kurš izlases kreklā ir aizvadījis 89 spēles un strauji tuvojas ‘simts aizvadīto spēļu spēlētāju pulkam’. Pēdējie notikumi izlases sakarā ir atstājuši mazliet rūgtu pēcgaršu, tomēr Edgars ir pozitīvi noskaņots par gaidāmajām pārmaiņām. Jau 31. martā notiks izloze, kurā Latvijas izlase noskaidros 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēļu pretiniekus.

Regulārā sezona ir noslēgusies ar 4. vietu Vācijas 3. līgas B sērijā – vai mērķis tika izpildīts?

“Mērķis bija iekļūt pirmajā sešiniekā, lai nebūtu jāspēlē izslēgšanas turnīrā par vietas saglabāšanu 3. līgā. Šis uzdevums nebija viegls, vēl dažas spēles, līdz regulārās sezonas beigām nekas nebija skaidrs un varējām arī neiekļūt labāko sešiniekā. Mērķis tika izpildīts, sezonu noslēdzām 4. vietā un komanda ir ļoti apmierināta, tāpat spēlēsim Vācijas Kausa spēlēs.”

Kā Tu pats raksturotu savu sezonu, vai esi apmierināts ar savu sniegumu un spēles laiku?

“Sezonu vērtēju ļoti pozitīvi, iesākām ļoti labi, un, ja jau mērķis ir sasniegts, tad arī noslēgums ir izdevies. Arī ar savu spēli un spēles laiku esmu apmierināts. Bija nelieli savainojumi (pleca savainojums), kuri šad tad patraucēja, bet kopsummā esmu ļoti apmierināts ar sezonu. Komandā jūtos ļoti labi, esam kā ģimene, lielākā daļa jau vairākus gadus spēlējam kopā un esam saspēlējušies, un ļoti saliedēti. ”

Vai Tev jau ir sākusies atpūta – kāds šobrīd ir jūsu plāns?

“Šobrīd ir ‘iedota’ dažu dienu atpūta, un aprīļa sākumā sāksies kausa spēles. Ir zināms, ka mums būs vēl sešas spēles, spēlēsim ar trim komandām – pēc mājas/izbraukuma spēļu principa. Būs piecas grupas un katras grupas uzvarētājs spēles Vācijas kausā (DHB Pokal). ”

Kāds šobrīd ir Tavs statuss – vai ir līgums ar esošo komandu, paliksi turpat? Vai domā citā virzienā?

“Līgums ar šo komandu man ir vēl arī uz nākamo sezonu, un pagaidām neplānoju kaut ko mainīt. Savu gadu un ģimenes dēļ šobrīd arī neplānoju ceļot un mainīt komandas, tas etaps manā handbolista karjerā ir garām.”

Kādi ir tavi plāni tuvākā nākotnē – esi ‘nolicis’ kādu termiņu līdz kuram spēlēsi handbolu?

“Uznāk brīži, kad domāju, ka pietiek, tas ir momentos, kad ir kāda trauma, vai saprotu, ka nepietiek laika ģimenei, bet šobrīd neesmu vēl nolicis termiņu, kad beigšu spēlēt. Spēlēšu, cik ilgi varēšu. Esmu atsācis mācīties (biroja menedžmentu), kamēr mācos, noteikti vēl spēlēšu. Tas nozīmē, divus gadus vēl noteikti spēlēšu. Arī Latvijas izlasei esmu gatavs palīdzēt, kad vien tas ir nepieciešams. Skatos, protams, tajā virziena, ka karjera iet uz beigām un būs jāliek punkts arī izlases karjerai. Noteikti vēlos vairāk laika veltīt ģimenei, bet dažus gadus vēl noteikti būšu handbola laukumā un vārtos.”

Vai plāno palikt Vācijā vai tomēr atgriezties Latvijā?

“Šobrīd par to vēl nerunājam, meitiņa iet šeit skolā un pagaidām neplānojam atgriešanos Latvijā. Skatīsimies pēc situācijas, iespējams, kad beigsies aktīvā handbola karjera, domāsim savādāk, bet šobrīd neplānojam atgriezties. Šeit jūtamies labi un pēc iespējas biežāk cenšamies apciemot radus un draugus Latvijā, iespējams, tādēļ pārcelšanas atpakaļ uz Latviju nav tik aktuāla.”

Kāda ir Tava un Tavas ģimenes ikdiena Vācijā?

“Dzīvojam mierīgi, esam apmierināti ar to, kā viss šeit ir sakārtojies. Sieva pabeidza mācības, bet nesen piedzima otra meitiņa, tādēļ viņa šobrīd ir mājās ar bērniem. Es savukārt mācos, paralēli strādāju un spēlēju handbolu. Tas viss paņem gana daudz laika, tādēļ pagaidām esmu diezgan noslogots. Vecākā meita iet skolā, viņai ļoti padodas valodas. Viņa piedzima Vācijā, līdz ar to viņai nav problēmas ar valodu un pielāgošanos. Esam tiešām laimīgi šeit, izbaudām ģimenes pieaugumu un šobrīd esam visam arī pielāgojušies. Kas attiecas uz manu ikdienu, tā ir diezgan noslogota – šobrīd apgūstu profesiju, tas nozīmē divas reizes nedēļā esmu klātienē mācībās, pārējās trīs dienas esmu darbā, kas ir kā prakse un darbs vienlaicīgi. Četras reizes nedēļa ir treniņš sporta zālē, bet piektā reize ir fitnesa studijā. Sestdien vai svētdien ir spēles. Pa retam ir viena brīva diena nedēļā. Citreiz agri no rīta aizbraucu un vēlu vakarā pēc treniņa esmu mājās, līdz ar to maz laika sanāk būt ar ģimeni. Tāpēc izmantojam katru brīvo brīdi, lai būtu kopā.”

Kas Tev visvairāk patīk un visvairāk nepatīk Vācijā?

“Grūti pateikt, Vācijā esmu jau daudz gadus, šobrīd dzīvojam pie Holandes, augšā Vācijas stūrī, tuvāk pie ūdens. Šeit man nepārāk patīk laikapstākļi, diezgan daudz līst lietus un ir pelēks. Protams, pavasarī un vasarā ir saulains, bet ziemas ir lietainas un drūmas, nav iespējam pat brīvā brīdī iziet pastaigā.”

Nedaudz arī par Latvijas izlasi. Tavas pirmās domas un sakāmais par aizvadīto, ne visai veiksmīgo, sabraukumu Fēru salās?

Smaga nopūta. “Pirmās domas un emocijas jau sen ir nosēdušās, tad ir vieglāk runāt. Fēru salas bija ļoti neveiksmīgs turnīrs, daudzas lietas ‘nesakrita’. Paši, man šķiet, gaidījām, ka būs vieglāk, bet viss izrādījās pilnīgi citādāk. Šķiet, arī nenovērtējām līdz galam pretiniekus, un neapzinājāmies, ka laiks ir pagājis un handbols attīstās visur. Visas komandas progresē un paliek stiprākās. Savukārt mūsu progress ‘pieklibo’. Skaidrs ir viens, mums ir ļoti vajadzīgi jaunie spēlētāji. Tas, protams, neattaisno sniegumu Fēru salās – bija daudz kļūdu, daudz, kas neizdevās. Arī mans mērķis bija cits, un neesmu apmierināts ar šo turnīru. Bet rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Šobrīd jāskatās uz priekšu un, protams, ka jāizdara viss, lai mēs paši šādā situācijā vairs nenonāktu.”

Kādus Tu redzi nākamos soļus saistībā ar Latvijas izlasi?

“Ceru, un gaida, ka nākamie soļi būs pareizā un pozitīvā virzienā. Nesaku neko sliktu par treneriem, kuri mums ir bijuši. Šobrīd gaidu ar nepacietību, kas būs nākamais treneris, kādi būs mērķi un, protams, darīsim visu, lai šos mērķus sasniegtu – tieši tāpēc jau mēs visi braucam uz izlasi.”

Vai pats esi gatavs doties izlasei palīgā un neplāno savu – “pēdējo spēli izlasē”?

“Protams, vēl plānoju, un esmu gatavs izlasei palīdzēt, ja vien mani “izsauks”. Kā līdz šim darīšu, ko varēšu un atdošu visu, ko varu, lai komandai palīdzētu, jo es vienmēr braucu uz izlasi uzvarētu un sasniegt mērķus, nevis atpūsties, tāpēc kamēr aicinās un ķermenis ļaus, noteikti braukšu palīgā.”

Kas, Tavuprāt, ir trīs svarīgākās handbola vārtsarga īpašības un kāds, būtu Tavs padoms jaunajiem vārtsargiem?

“Ir vairāk nekā trīs, bet noteikti – mērķtiecība, cīņasspars, neatlaidība. Ieguldīt darbu, strādāt un nepadoties arī grūtos brīžos, tad noteikti nāks sasniegumi, pozitīvi pavērsieni un uzvaras. Svarīgi ir pie zaudējumiem nepadoties un nenokārt galvu. Vienmēr ir jābūt kādam lielākam vai mazākam mērķim, kuru, protams, jācenšas arī sasniegt. Ne vienmēr viss norit kā ieplānots vai tik gludi kā vēlētos, tieši, tad ir svarīgi nepadoties. Viens no svarīgākajiem ir gribēt spēlēt, arī tad sasniegumi neizpaliek.”