Vakar Handbola Podkāsta 2. sezonas 13. epizodē viesos (video zvanā) aicināts ZRHK “Tenax Dobele” un bijušais Latvijas nacionālās vīriešu izlases treneris Sandris Veršakovs, kurš sarunā ar Edmundu Bogdanovu un Anatoliju Kreipānu atklāja gatavošanās procesu Baltijas līgas pusfinālam, dalījās pārdomās par aizvadīto sezonu, kā arī nākotnes plānos par sadarbību ar augstskolu Jelgavā. 

Sarunas ievadā Sandris atklāj nožēlu par to, ka diemžēl, neskatoties uz centieniem gan laukumā, gan ārpus tā piepildīt skatītāju tribīnes, uzvarēt un tikt finālčetriniekā, kā arī iegūtu kaut mazāko iespēju rīkot Baltijas Handbola līga Final-4 Dobelē, tas tiks aizvadīts Polvā, Igaunijā. 

“Nākamajā sezonā darīsim visu, lai būtu pamatturnīra uzvarētāji un mums būtu pirmā izvēles kārta. Bet šajā sezonā nebraucam padoties! Esam tur tikuši iekšā un braucam cīnīties,” sacīja Sandris Veršakovs. 

Uz jautājumu par to cik svarīgi klubam ir iekļūt finālčetriniekā, ņemot vēra, ka Baltijas Handbola līga šajā reģionā ir pietiekami prestižs un populārs notikums, Sandris atbild: “Pie Final-4 durvīm klauvējam jau gadus 10 un beidzot esam tikuši iekšā. Es domāju, ka iekļūšana finālčetriniekā ir svarīga, lai pierādītu arī citām Baltijas valstīm, ka Latvijā handbols vēl ir un mēs esam pietiekami spējīgi.”

Anatolijs Kreipāns stāsta, ka klīstot runas par iespējamām izmaiņām nākamajā sezonā. Viens no titulētākajiem somu klubiem “BK-46” izrādījis vēlmi atgriezties Baltijas līgā, tāpēc viņš vaicā Sandrim vai finālčetrinieka spēļu laikā ir paredzētas pārrunas par šo tematu. 

Sandris atklāj, ka lai gan līdz viņam šāda informācija nav nonākusi, klubam ir savs viedoklis par to, kāds sacensību formāts viņiem šķiet vispiemērotākais: “Ļoti patika pagājušās sezonas formāts. Mums ir jaunie spēlētāji, kas varētu spēlēt šeit Latvijā, bet pārējie varētu pilnvērtīgi koncentrēties uz Baltijas līgu. Kopā ar Eiropas sacensībām, tā ir pietiekami liela slodze, kas prasa ļoti daudz cilvēkresursu. Un, ņemot vērā, ka neesam profesionāļi, lai gan mēģinām uz to iet, tas ir tas, kas mums personīgi būtu vispiemērotākais.”

Tā kā komandas šajā sezonā tika iedalītas divās grupā pa seši, sarunas laikā izdarīts secinājums, ka nospēlēts uz pusi mazāk spēļu nekā iepriekšējā sezonā un tas esot daudz par maz. Sandris stāsta, ka arī skatītāji ir dalījušies viedokļos par to, ka ar četru līdz piecu komandu savstarpējām spēlēm nav pietiekami.  

“Pirms play-off spēles Dobelē pareklamējāmies uz ažiotāžu un tādā veidā piepildījām zāli. Tas ir tas, kas vajadzīgs ne tikai mums mājiniekiem, bet arī izbraucējiem. Tādu atbalstu kā tas bija ceturtdaļfināla spēlē Dobelē, Baltijā es neesmu redzējis,” sacīja Sandris Veršakovs.

“Aizvadītajās divās play-off spēlēs nervus jau pakutinājāt gan līdzjutējiem un atbalstītājiem, gan arī Kaipēdai,” piebilda Edmunds Bogdanovs. 

Kā sacīja Sandris, pretinieks esot zināms un jau ilgus gadus kopā tiek aizvadītas draudzības spēles, taču “Dragūnas” komanda iedalīta otrā grupā, tāpēc nav sanācis šosezon pamēroties spēkiem. Sandris atzīst, ka skatīties un analizēt video ir viens, bet, kad komanda ir pabijusi laukumā un cīnījusies pret savu pretinieku, sajūtas ir pavisam citas. 

“Pirmā spēle, iespējams, bija tāda maza grābstīšanās. Protams, arī izbraukumā. Bet tas jau bija taustāms materiāls, lai atgriežoties mājās mums būtu iespēja paanalizēt pretinieku, izjust pretestību un, protams, arī ar astotā spēlētāja palīdzību izdarīt visu, kas bija jāizdara,” sacīja Sandris. 

“Vai pirmā spēle jums nelikās kā deja vu no iepriekšējās sezonas? Vismaz tās sākums,” vaicāja Edmunds Bogdanovs, uz ko Sandris atbildēja:

“Mēs daudz to pieminējām, arī ģerbtuvēs, ka tas jau sāk palikt par tādu kā play-off lāstu. Tomēr mēs pierādījām, ka tas nav lāsts, bet vienkārša noskaņošanās un komandas gatavība.”

“Tagad jums spēļu nebūs. Ierindā visi tie, kas bija. Vairāk vai mazāk visi ir veseli?” vaicāja Anatolijs Kreipāns. 

“Es ceru, ka līdz kulminācijai mēs visi maksimāli būsim veseli un optimālākajā sastāvā. Un tad jau atliks tikai iet laukumā un cīnīties. Vēl priekšā ir izlases, treniņi un gatavošanās, tā kā mums vēl ir laiks sagatavoties,” sacīja Sandris. 

Edmunds Bogdanovs vaicā: “Tu noteikti esi izpētījis pusfināla pretiniekus – “Viljandi”. Vai kaut kas speciāli tiek gatavots?”

Sandris Veršakovs: “Protams, viņi ir Baltijas līgas esošie čempioni un arī otrās grupas uzvarētāji. Tas izsaka arī to, ka tā ir kārtīga komanda pret kuru jāgatavojās ar maksimālu koncentrāciju. Un, ja īsumā par Polvu – tā ir ātra komanda, kas var spēlēt ļoti aktīvu aizsardzību, kas mani ir biedējusi visvairāk. Tur var būt gan labi, gan slikti.”

Sandris arī stāsta par plāniem sadarbībai ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti Jelgavā: “Kā piemēru varam ņemt Murjāņu sporta ģimnāziju, kura, es uzskatu, ka šobrīd ir vienīgā profesionālā komanda Latvijā, kas cītīgi trenējās divas reizes dienā, 10 reizes nedēļā, kopā ar visām spēlēm. 

Lai spēlētājam būtu tāds kā starpposms uz viņa nākošo handbola karjeru, mēs gribam izveidot bāzi Dobelē, kur varam nodrošināt pilnvērtīgu treniņu procesu, izglītību un dzīvošanu. Sagatavot spēlētājus, lai atgriežoties pēc profesionālās karjeras viņam būtu gan piepildīts sapnis spēlēt handbolu augstākajā līmenī, gan iegūts augstskolas diploms. Šo visu mēs spējam nodrošināt, tā kā šobrīd ir palikusi tikai paša spēlētāja gribēšana.” 

Sandris stāsta, ka viņu plāniem šobrīd jau esot pirmie trīs celmlauži – Linards Usāns, Ričards Juzups un Ritvars Putra. Viņi mācoties Jelgavas augstskolā un paralēli trenējoties katru dienu, kā arī, rīta treniņiem izmanto brīvo laiku no lekcijām. 

Sandris: “Treniņu process ir, bāze ir nodrošināta, augstskolā viņi mācās, dzīvošana, transports – tas viss ir iespējams tepat Dobelē, tikai ir jāgrib!”

Sarunas nobeigumā “Tenax Dobele” trenerim tiek vaicāts vai ir plānots nodrošināt fanu busu, kas 15. aprīlī dosies uz Igauniju. Lai gan viņam zināms, ka izveidojušās vairākas mazas fanu grupiņas, kas pašu spēkiem dosies uz Igauniju, kā arī dzirdēts, ka lielais fanu buss tiek organizēts, tomēr viņš šo informāciju nevar apstiprināt:

“Dzirdēju, ka kaut kas tiek plānots, bet katrā gadījumā – bungas līdz Igaunijai aizbrauks!”