18. jūnijā mūžībā devies izcilais sporta pedagogs, precīzais un korektais handbola treneris Andris Eģītis.

Latvijas Handbola federācija izsaka visdziļāko līdzjūtību Andra Eģīša ģimenei – sievai Helēnai, dēlam Andrim un meitai Ilzei un mazdēliņam Aleksandram.

Atvadīšanās no ANDRA EĢĪŠA š.g. 26. jūnijā plkst. 15.00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.

Par Andra Eģīša dzīves gājumu un sasniegumiem:

Andra Eģīša dzīves pirmie mirkļi uzdzirkstīja 1943. gada 1. augustā Rīgas rajona Kākciemā, tagadējā Ropažu novadā. Ģimenē Andris bija piektais bērns, viņu, bioloģijas skolotāja dēlu, mājās jau sagaidīja četras māsiņas. Šķiet, mazā Andra lībiskā dzīves vieta – Ropaži – lībiešu valodā nozīmēja ‘dzelzs puika’ – deva viņam stingru raksturu, mērķtiecību, savu uzdevumu simtprocentīgu izpildi. Dzelzs puikas īpašības viņam noderēja gan Kākciema pamatskolas pasākumos, kad bija jāskaita dzejoļi un jāpiesaka pasākumu programmas.

Rakstura stingrību Andris Eģītis saglabāja, mācoties tobrīd augošajā Ropažu vidusskolā: jaunietis spēlēja šahu un ieguva augstus rezultātus, darbojās radiotehniķu pulciņā, kurā kā 6. klases skolnieks spēja uzkonstruēt vienlampu un divlampu radiouztvērējus, katram tas nebija pa spēkam, jo prasīja precizitāti, pacietību un zināšanas, vidusskolas klasēs spēlēja basketbolu un savas skolas komandā bija vissarežģītākajā pozīcijā – saspēles vadītājs.

Dzelzs puika turpināja savu mērķu piepildīšanu, viņš devās uz Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu, kur kļuva fiziskās kultūras un sporta pasniedzējs. Šajā laikā Andris Eģītis bija Latvijā pazīstams kā viens no perspektīvākajiem šķēpmetējiem, jo valsts izlasē kopā ar Jāni Lūsi trenera Jāņa Mazzālīša vadībā sevi pierādīja kā izcilu vieglatlētu. Taču viņu vilināja komandu spēles. Viss sākās Uzbekijā, kur Andrim aizritēja dienesta laiks. Pēc trim gadiem stingrais un norūdītais raksturs atklājās, spēlējot handbolu Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta izlasē treneres Rozālijas Zemvaldes vadībā un spartakiādē Maskavā ar komandu ieguva III vietu un sasniedza augstāko pakāpi sportā – Sporta meistars.

Skolotāja un pedagoga gaitas Andreja Upīša vidusskolā Andris Eģītis sāka 1968. gadā. Krietna slodze – mācību stundas un treniņgrupas, kuras tika sagatavotas sacensībām. Krietns darbs un augsti rezultāti, un zīmols skolai – handbola skola. Vēl klāt sabiedriskie pienākumi, kad, būdams deputāts un sporta komitejas priekšsēdētājs, organizējis dažādām vecuma grupām no Skrīveru organizācijām dažādus pasākumus – galda spēles, slēpošanu, krosu u.c. Skolā tika aizvadīti 47 darba gadi, kādā intervijā bija teikts: “Kā ar septiņjūdžu zābakiem!”

Daudzus skolotāja Eģīša audzēkņus handbolā varēja sastapt Eiropas valstu handbola klubos, šī sporta veida turpinātāji ir – iesāktais ceļš caur audzēkņiem turpinās, jo daudzi puiši spēlēja Latvijas handbola izlasē. Par milzīgo darbu liecina diplomi, atzinības raksti, Latvijas Sporta federācijas apbalvojumi.

Ceļi tik dažādi, arī skolotāja Andra dzīvē, tie ir viņa hobija ceļi. Šķiet, nevienam nav jāstāsta, cik ļoti Andrim Eģītim patika prāta spēles, visklusākajā vietā dzīvoklī vienmēr bija žurnāli ar krustvārdu mīklām, sudoku mīklas un citi prāta mežģi. Otra skolotāja aizraušanās bija sēņošana un makšķerēšana – vietējie Skrīveru ceļi vasarās noputēja vien, kad Andris Eģītis ar auto devās uz savām, sev vien zināmajām makšķerēšanas un sēņošanas vietām. Veicās, vienmēr veicās! Trešais hobijs bija dārziņa apkopšana, it sevišķi liliju audzēšana, jo tās vienmēr tika pasniegtas sieviņai dzimšanas dienā agrā, agrā rītā, kad pa nakti pielijušajās peļķēs rotājās debesu zilgme un jautri no zieda uz ziedu pārlidoja bites. Ceturtais hobijs bija mūzika – patika gan klausīties, gan skolas salidojumos izdancināt kolēģes un savas handbola meitenes. Bet galvenais hobijs – rūpes par ģimeni – vienmēr un visur atrast laiku, parunāt, sniegt padomu, atbalstīt.

Informāciju sagatavoja: Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas kolektīvs