Vienam no savulaik labākajiem Latvijas handbolistiem un vienam no labākajiem treneriem Latvijas handbola vēsturē Andrim Gulbim apaļa jubileja – 80. Ar viņa vārdu un viņa audzēkņiem ir saistīti gandrīz visi lielākie panākumi Latvijas vīriešu handbola vēsturē.

Vispirms neliela personiska atkāpe. 1980. gada rudens. Par rokasbumbu sāk rakstīt toreizējās LVU 2. kursa students. Vispirms ir PSRS junioru čempionāta posms Rīgā, tad ir pirmssezonas turnīrs un tad Rīgas “Celtnieka” meistarkomandai sākas PSRS augstākās līgas čempionāts. Ciemošanās “Celtnieka” sporta zālē Raunas ielā, iepazīšanās ar junioru treneri Jāni Valeiko, ar komandas vadību, tad arī iepazīšanās ar meistarkomandas galveno treneri Andri Gulbi. Uz pirmajām sabraukuma spēlēm netiku, bet uz otro posmu Šauļos braucu kopā ar meistarkomandu tās tā laika nelielajā komandas autobusā. Pirmā spēle – ar pašu Maskavas CSKA. Kā domājat, kur žurnālists-debitants tiek nosēdināts? Uzreiz aiz komandas rezervistu soliņa! Skaties, klausies, mācies. Spēlētāji, kuri tobrīd nebija laukumā, palīdzēs. Gan Andris Gulbis, gan treneris Dzintars Kurmis, gan komandas priekšnieks Guntars Opmanis ļāva būt iespējami tuvu komandai un komandā (skaidrs, ka komandas sapulces pēc spēlēm – tā ir tikai komandas iekšējā lieta).Un tā tas turpinājās visas sezonas, arī pēc tam, kad Gulbis vairs nebija meistarkomandas galvenais treneris. Kopš tā laika uzskatu Andri Gulbi par vienu no saviem pirmajiem handbola skolotājiem.

Slavenais vieglatlētikas treneris Imants Liepiņš aicināja Andri Gulbi pievērsties tāllēkšanai – bez speciāliem treniņiem tas aizlēca 6,60 m – un teicās izveidot no viņa labu meistaru. Taču Andris jau bija rokasbumbā. Atsperīgums, spēles izpratne,apgūts efektīgs metiens atliecoties (to pat speciāli fimēja VFR televīzija!) plus vēl kreilis. Pirmie soļi handbolā bija Jūrmalā. Skolas vakaros Andris deklamēja dzejoļus un dziedāau, sportā piedalījās visās spēlēs, arī vieglatlētikā un slēpošanā, pat ātrslidošanā. Vasarā populāras bija sacensības starp vietējiem miestiņiem,puiši braukāa apkārt un sacentās daudzos sporta veidos. Handbolā Andris Gulbi ievilka Līgonis Zatlers – mūsu bijušā Prezidenta tēvs, kurš ir atradis un izaudzinājis daudzus vēlāk pazīstamus spēlētājus.Jau 11. klasē Gulbis spēlēja pieaugušo komandā. 1967. gada viņam vajadzēja braukt PSRS izlases sastāvā uz pasaules čempionātu Zviedrijā, taču nācās atgriezties Rīgā… Andra vectēvs savulaik bija izsūtīts uz Sibīriju. Pēc trim gadiem Gulbis tomēr brauca uz pasaules čempionātu Francijā, taču tad jau viņam bija elkoņa savainojums un viņš vairāk palika malā nekā laukumā. 1967. gadā Andris Gulbis bija trenera Harija Čebrikova vadītās Rīgas “Daugavas” pamatsastāvā, kas ieguva bronzas medaļas PSRS čempionātā – tā laika augstākais Latvijas handbola sasniegums. Andri Gulbi un vārtsargu Jāni Vilsonu savulaik aicināja palikt Vācijā – VFR, protams, ne jau VDR – kluba “Grun-Weiss” pārstāvji – tas bija tajā reizē, kad Andris tur spēlēja PSRS izlases sastāvā un kad vācieši filmēja viņa metienu noliecienā, augumam atrodoties praktiski paralēli grīdai. Abi nepalika, jo vispirms bija bail par ģimenēm. Pēc meistarkomandas izkrišanas no augstākās līgas aicināja uz citām komandā, taču Andris palika mājās. Turpināja spēlēt un tad sāka trenēt.

2008. gada pavasarī – Latvijas handbola 50. gadadienas svinibās – Andri Gulbi sveica kā piecdesmitgades labāko treneri. Tieši viņa vadībā “Celtnieka” meistarkomanda 1982. gadā ieņēma 6. vietu PSRS čempionātā, kas toreiz bija, iespējams, spēcīgākā klubu handbola līga pasaulē. Tosezon mums bija pat vairāki PSRS izlases kandidāti (Sergejs Kohans, Sergejs Demidovs, Juris Jonāns, Uldis Kluburs, Haralds Zeidmanis, vēlāk arī Valts Bērziņš un Andris Ķipēns, junioru izlasē bija Valerijs Putāns) un tā sestā vieta tā arī palika tās komandas augstākais sasniegums…Latvijas vīriešu izlase tieši trenera Gulbja vadībā pirmo reiz pieklauvēja pie Eiropas un pasaules čempionātu durvīm – proti, spēlēja izslēgšanas spēlēs par tikšanu finālturnīrā. Stafeti pārņēma Andra bijušie audzēkņi un jau viņi bruģēja ceļu uz Latvijas handbola vēsturē pirmo finālturnīru – 2020. gada Eiropas čempionātu. Pirms tam izlases galvenais treneris bija Uģis Vikštrēms un viņa vadībā izlase gandrīz tika uz 2019. gada pasaules čempionātu, bet tad Armands Uščins, kura vadībā tikām uz Eurohandball 2020 – abi savulaik bija starp izlases līderiem arī trenera Gulbja vadībā. Joprojām nav īsti novērtēts trenera Gulbja veikums, lai Latvijas izlase spēlētu Eiropas čempionāta finālturnīrā – izlases kodolu tolaik veidoja tieši trenera Gulbja savulaik vadītās ASK komandas spēlētāji Evars Klešniks, Aivis Jurdžs, Ingars Dude, Ģirts Lilienfelds, Māris Veršakovs un Jānis Pavlovičs plus Dainos Krištopāns, Artūrs Kuģis, Edgars Kukša, Egils Politers, Rihards Leja, Niks Kreicbergs, Anis Ērmanis un citi, vairāki no kuriem arī vairāk cai mazāk bija trenējušies pie Andra Gulbja.

Andris Gulbis turpina sekot notikumiem rokasbumbas laukumos gan pasaulē, gan Latvijā, priecajas par panākumiem un ir sarūgtināts par neveiksmēm, neskopojas ar padomu. Andris Gulbis ir viena no spilgtākajām personībām Latvijas handbola vēsturē. Ja kādreiz gada labāko spēlētāju un trenera balvām tomēr tiks piešķirsti bijušo spēlētāju un trenera vārdi, tad labākā trenera balvu ierosinu nosaukt Andra Gulbja vārdā. Bet tagad – lai laba veselība un basketbola laukumos lai turpina priecēt mazmeita Aleksa!

Autors: Anatolijs Kreipāns

Latvijas Handbola federācija sirsnīgi sveic 80 gadu jubilejā Latvijas handbola leģendu Andri Gulbi.

Mums dzīves ceļos akmeņi un māli,
Ir šaubas, vilšanās un prieks.
Tam visam pāri varavīksnes vāli
Kā cerība, kas laimi sniegs
Tūkstoš dzidru saules staru
Lai vēl ilgi dzīvē mirdz.
Prieku, laimi, veselību
Vēlējām no visas sirds!