Rolands Ļebedevs nule kopā ar vēl diviem citiem latviešu handbolistiem – Endiju Kušneru un Gunti Piļpuku kļuva par Islandes otrās līgas čempioniem. Nākamsezon visi trīs mūsējie spēlēs Islandes augstākajā līgā, kas būs ne tikai lieliska iespēja iegūt jaunu pieredzi un rūdījumi jau pavisam citā līmenī, bet arī iespēja parādīt sevi plašākai publikai, tādējādi paverot sev jaunas iespējas handbola karjeras kontekstā. To mēs arī puišiem novēlam!

Šoreiz gan lielāku uzmanību pievērsīsim Rolandam, kurš ir Hordur komandas vārtsargs. Lūdzām Rolandu atbildēt uz pāris jautājumiem un kā izradās, Rolands jau bija ‘nolicis handbolu otrajā plānā’, tomēr nolēmis atgriezties. Šobrīd vārtsargs ir izvirzījis sev jaunus mērķus un kā nu ne? Viņam ir tikai 25 gadi (šogad paliks 26), kas handbola vārtsargam ir teju karjeras sākums. Rolands Ļebedevs ir pārstāvējis Latvijas U18 un U21 izlases Eiropas jauniešu čempionātu kvalifikācijas spēlēs 2014. un 2017. gadā. Taujāts par debiju pieaugušo izlasē un konkurences sastādīšanu Artūram Kuģim un Edgaram Kukšam, Rolands ir piesardzīgs, vien atbildot: “Visam savs laiks!”

–Kā uzzināji par handbolu, kā sāki trenēties, un galu galā, kā nokļuvi vārtos?

“Septiņu gadu vecumā vecāki man deva iespēju izvēlēties starp mūzikas skolu un sporta skolu, aizgāju uz pāris nodarbībām mūzikas skolā un gan vecāki, gan arī es, sapratām, ka mūzikas skola man nepatīk un, iespējams, nav piemērota un tika nolemts iet uz nodarbībām sporta skolā. Tajā laikā Ludzā nebija diži liela sporta veidu izvēle, līdz ar to nokļuvu handbolā. Arī mana mamma un tētis skolas gados ir spēlējuši handbolu. Trenējoties kādu laika periodu , atceros, ka izmēģināju vairākas pozīcijas, bet to liktenīgo dienu, kad nokļuvu vārtos atceros kā vakardienu. Pats pieteicos pamēģināt iestāties vārtos un atsitot pirmo metienu, sapratu, ka tas man sagādā pilnīgi citādākas emocionālās sajūtas, nekā spēlējot laukumā. Tā arī esmu palicis vārtos līdz pat šodienai.”

–Kā nokļuvi Islandē un kāpēc nolēmi doties tieši uz turieni?

“Viss aizsākās pēc vidusskolas, kad devos studēt uz Rīgu un handbols vairs nebija viena no prioritātēm. Dzīvojot Rīgā, studējot un strādājot, izpalika laiks treniņiem un arī nebija vairs tik liela vēlme braukt gandrīz katru nedēļu uz Ludzu (Rolands spēlēja SK Latgols Ludza sastāvā), lai aizvadītu spēles, zinot, ka neesmu trenējies. Tika pieņemts lēmums mainīt klubu. Devos uz Ogri, atsāku treniņu procesu un pēc pirmās sezonas Ogrē sapratu, ka ir parādījies jauns sapnis – uzspēlēt ārzemēs, bet lai strādātu pie sava sapņa man bija nepieciešams vairāk brīva laika. Nolēmu pamest darbu un pievērsties vairāk treniņiem, sāku trenēties papildus individuāli. Pēc pirmās sezonas puses, saņēmu ziņu no Hordur komandas menedžera ar piedāvājumu spēlēt viņu klubā. Klubs tika veidots kā jauns projekts, kura mērķis trīs gadu laikā spēlēt Islandes augstākajā līgā. Noticēju ambīcijām un pēc četrām dienām jau biju Islandē. Kāpēc Islande? Ļoti vienkārši – vienīgais piedāvājums. (smejas)”

–Kāda bija šī sezonā? Mērķis ir sasniegts, bet kādas ir sajūtas Tev pašam, esi apmierināts ar savu lomu, spēles laiku?

“Sezonas bija ļoti interesanta un uz katru spēli bija jānoskaņojas tā it kā, tas būtu fināls, diemžēl neizpalika traumas, gan man, gan komandas biedriem, bet sezonas beigās rezultāts ir pozitīvs un mērķis ir sasniegts. Sajūtas bija fantastiskas, vienmēr ir patīkami kļūt par čempionu, bet tā jau ir pagātne un vasarā mūs sagaida ļoti smags darbs, lai uzlabotu fizisko sagatavotību, tehniku. Cenšos nekavēties atmiņās un sajūtās, bet gan fokusēties un turēties pie plāna. Komandā tiku uzņemts kā pamatvārtsargs, līdz ar to spēles laiks ir daudz un pietiekami – ar to esmu apmierināts.”

–Kāda ir Tava ikdiena Islandē? – Cik bieži trenējies un ko dari ārpus handbola laukuma?

“Katra diena ir ļoti piesātināta. Nedēļā ir 7-9 treniņi, atkarīgs no spēļu kalendāra. Ļoti bieži ir tā, ka nav neviena brīvdiena, jo mūsu pilsēta atrodas 500 kilometru attālumā no Reikjavīkas, kur ir bāzētas praktiski visas komandas pret kurām mums ir jāspēlē un uz spēlēm dodamies vismaz dienu iepriekš, spēles dienā aizvadām treniņu galvaspilsētā, tad ir spēle un vēl ceļš mājup. Starp treniņiem un spēlēm piestrādāju skolā.” Vaicāts par to, ko Rolands dara skolā, viņš atbild: “Tā bērniem ir brīvstunda, kurā viņi var darīt ko viņi vēlas – zīmēt, likt puzles, spēlēt šahu, būt ārā un man šie bērni ir jāpieskata, lai netrako, nesakaujas, kārtīgi uzvedas. Manā pārraudzībā ir 1. un 2. klases skolēni.”

–Ar ko atšķiras handbols Islandē un Latvijā?

“Islandē handbols viennozīmīgi ir ātrāks un no taktiskās puses plašāks, klubi nekautrējas uzņemt ārzemju speciālistus, kas paplašina handbola redzesloku gan vietējiem treneriem, gan spēlētājiem. Handbols Islandē ir otrais populārākais sporta veids aiz futbola, un šeit cilvēki mīl handbolu, domāju, ka tā arī ir būtiskākā atšķirība, jo ja ir lielāka auditorija, vieglāk piesaistīt finansējumu un būvēt augstāka līmeņa komandas. Šeit, piemēram, nacionālajā televīzijā ir tikai handbolam veidots raidījums, kur apspriež nedēļas notikumus handbolā.” Uz jautājumu par to vai latviešiem ar savu komandu ir izdevies būt šajā raidījumā, Rolands atbild apstiprinoši, piebilstot, ka par viņiem ir runāts diez gan bieži.

–Kādi ir Tavi tuvākie plāni/mērķi – handbolā un ne tikai?

“Ja runājam par mērķiem, tad globālāks mērķis ir spēlēt pēc iespējas augstākā līmenī un rādīt labu sniegumu. Gribu pārbaudīt, cik tālu es spēju ‘aiziet’ handbola pasaulē. Ārpus handbola tuvākais mērķis ir doties ceļojumā, kas nav saistīts ar handbolu.”

–Kurš ir Tavs handbola ‘elks’ – vārtsargs un kādēļ?

“Jau daudz gadus tas ir Niklas Landins, dāņu vārtsargs, kurš spēlē THW Kiel. Vērot viņa tehniku, lokanību un spēju pieņemt pareizos lēmumus, tas, es uzskatu, ir apbrīnojami.”

–Ko Tev patīk darīt brīvajā laikā?

“Brīvajā laikā cenšos pēc iespējas vairāk apskatīt Islandi, jo te ir ļoti daudz ko redzēt. Ja nav tik daudz brīva laika, lai dotos tālākos braucienos, tad cenšos relaksēties, dodoties uz baseinu, SPA. Kad esmu Latvijā, cenšos brīvo laiku pēc iespējas vairāk pavadīt ar ģimeni, neizpaliek arī lauku darbi. Man patīk būt produktīvam.”

–Ņemot vērā, Islandes dabas skaistumu – kas ir skaistākā vieta, kuru Islandē esi apmeklējis?

“Grūti izvēlēties vienu vietu, katrai vietai piemīt savs šarms un skaistums. Bet vieta, ko vēlos apmeklēt vēlreiz, ir Silfra, tā ir Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektonisko plātņu šķēluma vieta, kur ir iespējams snorkelēt pat ja ūdens temperatūra ir +1 grāds. Ja ir iespēja, katram iesaku apmeklēt Islandi, te ir ko redzēt.”

–Vai ir kāds kuriozs, tradīcija, vai kaut kas interesants, ko esi pamanījis islandiešu dzīvesveidā?

“Islandietim nav nepiemērotu laikapstākļu saldējuma ēšanai. Atceros savu pirmo vakaru Islandē, kad ārā bija -10 grādi un sniega vētra, bet komandas biedri ārā ēd saldējumu. (smejas)”

Roland, lai Tev izdodas handbola pasaulē “aiziet” pēc iespējas tālāk!