Latvijas handbola izlases vārtsargs Artūrs Kuģis arī nākamās divas sezonas spēlēs Zviedrijas komandā HC “Varberg”. Aizvadītajā Zviedrijas handbola līgas čempionātā Varbergas komanda finišēja 14. vietā un nākamo sezonu būs spiesta spēlēt pēc ranga otrajā līgā – Allsvenskan čempionātā. Uzdevums un mērķis ir viens – atgriezties.

Par palikšanu virslīgā Varbergas komanda cīnījās līdz pat pēdējām spēlēm, taču mazliet pietrūka – no 13. vietas, kas ļautu kopā vēl ar divām komandām piedalīties turnīrā par vietas saglabāšanu virslīgā, šķīra tikai viens punkts… Sāpīgi.

“Vienubrīd jau likās, ka “aizķersimies” tā sauktajā papildspēļu zonā. Bija palikušas sešas spēles, taču tajās guvām tikai divas uzvaras. Savainojumu dēļ izkrita no ierindas daži spēlētāji un laikam nedaudz pārvērtējām savas izredzes, turklāt tuvākie konkurenti sāka uzvarēt komandas, kuras bija augstāk turnīra tabulā, bet mēs zaudējām komandām, kuras vajadzēja uzvarēt. Pēdējās divas spēles bija pret trešo un otro vietu turnīra tabulā un, ja Malmes komandai zaudējām tikai ar 30:32, tad pret vicelīderi “Ystads” komandu nebija izredžu – 25:38. Paši vainīgi, ka sezona tik ātri beidzās,” telefonsarunā pastāstīja Artūrs Kuģis.

– Sācies atvaļinājums?

– Vēl nē. Notiek treniņi, taču tie galvenokārt ir skriešanas un fitnesa treniņi, handbols ir tikai pāris reizes nedēļā. Tas ir labi, ka notiek treniņi, jo drīz taču būs jāspēlē Latvijas izlasē.

– Ja komanda izkrīt no virslīgas, tad ārzemnieki bieži vien dodas prom…

– Palieku. Ģimenei šeit patīk – skaista vieta, neliela pilsēta, viss ir mierīgi arī COVID-19 sakarā. Braukšu uz izlases spēlēm, bet tad – atpakaļ uz Varbergu. Bija arī daži piedāvājumi no citām komandām – piemēram, bija iespēja aizbraukt spēlēt uz Kataru, taču atteicos. Vēl bija iespēja braukt uz Spānijas virslīgas jeb ASOBAL līgas klubu no turnīra tabulas vidusdaļas un tas jau bija interesantāk, taču mājās apspriedāmies un nolēmām, ka pašreiz ir arī riskanti kaut kur braukt. Vienīgi ja no Vācijas kāds būtu aicinājis… Viens 2. bundeslīgas klubs it kā izrādīja interesi, bet tad nāca konkrēts piedāvājums no HC “Varberg” palikt šeit vēl uz divām sezonām. Mērķis ir divu gadu laikā atgriezties virslīgā spēcīgākiem nekā bijām tagad – atgriezties, lai paliktu un lai pēc vēl pāris gadiem varētu spēkoties par piedalīšanos izslēgšanas spēlēs. Piekritu. Vairs nav jāuztraucas, kur spēlēšu nākamsezon, turklāt arī darba lietas sāk sakārtoties. Palīdzu brālim viņa firmā, kas būvē koka karkasa mājas, mums ir laba sadarbība Norvēģijā, veidoju sakarus arī šeit Zviedrijā un ir jau divas kompānijas, kas ieinteresējušās. Sportiskā ziņā Allsvenskan līga kopumā, protams, ir pakāpiens zemāk, taču šīs līgas vismaz sešas labākās komandas ir apmēram tādā pašā līmenī kā virslīgas trīs četras pēdējās komandas, tā ka būs pietiekami daudz laba līmeņa spēļu. Virslīgā bez mums gribēs tikt vēl vismaz 3-4 komandas. Ceru, ka klubam izdosies vienoties par slavenā Stafana Ulsona (divkārtējs pasaules un četrkārtējs Eiropas čempions, trīskārtējs olimpiskais vicečempions, savulaik viens no labākajiem handbolistiem pasaulē – A.K.) palikšanu, kurš pie mums darbojas ar jaunajiem handbolistiem. Viņš dzīvo Stokholmā, bet tas ir apmēram sešu stundu brauciens līdz Varbergai. Ulsons mūsu klubā strādā trīs dienas nedēļā un viņa loma ir būtiska, to var redzēt jauno spēlētāju izaugsmē. Pašreiz man gan domas vispirms ir par Latvijas izlasi – par spēlēm ar Norvēģiju un Baltkrieviju.

Autors: Anatolijs Kreipāns