Salaspils SS komanda Latvijas čempionātu noslēdza 4. vietā, desmit spēlēs izcīnot trīs uzvaras. Salaspils SS spēlētāja Renāte SALMANE kļuva par trešo rezultatīvāko spēlētāju sezonā, ar 64 gūtajiem vārtiem. Sezonas noslēgumā Salaspils komanda izcīnija Latvijas Kausu, finālā pārspējot Latvijas čempiones Stopiņu NHK. Aizvadītājā nedēļas nogalē Latvijas Kausam Salaspils meitenes pievienoja arī uzvaru Latvijas Atklātajā pludmales handbola čempionātā. Šajā nedēļas nogalē tika apbalvoti arī aizvadītās sezonas labākie spēlētāji, treneri un jaunie talanti. Salaspils komandas spēlētāja Renāte SALMANE ieguva divus apbalvojumus – labākā labā arējā spēlētāja, kā arī sezonas vērtīgākā spēlētāja. Aicinājām Renāti uz nelielu sarunu, kuras laikā apstiprinājās tas, kādēļ Renāte šīs balvas ir saņēmusi – mērķtiecība, darba spējas, nesavtība un visam pāri – mīlestība pret handbolu.

Kā nokļuvi handbolā, kas Tevi šai spēlei piesaistīja?

Handbols manā dzīvē ienāca 5. klases sākumā. Sākotnēji gan spēlēju tautas bumbu, man šķiet, kā daudzi handbolisti. Kādā no stundām mūsu klasē ienāca treneris Ārons Galperins un aicināja meitenes pievienoties 1994./1995. gada meiteņu handbola komandai. Vispirms uz treniņiem aizgāja mana komandas biedrene Dace Potapova, es paklausījos atsauksmes un tā kā uz treniņiem gāja vēl vairākas pazīstamas meitenes, oktobrī arī es pievienojos komandai. Tajā brīdi handbols man bija kaut kas jauns, tas vilināja, man patīk darboties komandā – spēlēšana komandā ir savstarpēja sadarbība, tu vari paļauties uz kādu, tu neesi viens, tu zini, ka tevi atbalstīs un arī tu pats vari atbalstīt, tādēļ svarīgi bija arī tas, ka handbols ir komandas sports.

Ko Tu dari ikdienā? Kāda ir Tava dzīve ārpus handbola?

Mana ikdienas dzīve ir tik pat piesātināta kā handbola spēle. Pēc profesijas esmu sertificēta anestēzijas, intensīvās un neatliekamās aprūpes māsa. Strādāju Ogres rajona slimnīcas intensivās terapijas un operāciju blokā. Tas ir darbs, ko es mīlu. Man ļoti patīk palīdzēt cilvēkiem, savā darbā jūtos īstajā vietā. Intensīvā darba vieta ir ļoti interesanta, arī manā darba vietā, tieši tāpat kā handbolā, ir jādarbojas komandā, jājūt vienam otru un jāsparot, ko darīs kolēģis. Šajā ziņā noteikti liels paldies handbolam, kurā jau no mazotnes mācījos sadarboties un spēlēt komandā. Paralēli tam visam dziedāju korī, bet šobrīd, tas ir mazliet nolikts malā, vairāk sevi veltīju handbolam, jo pēc trenerītes Jūlijas aiziešanas, ļoti daudz kas komandā bija jāuzņemas man, tāpēc dziedāšanu noliku otrajā plānā. Vēl man ļoti patīk ceļot, ne tikai uz ārzemēm, bet arī šeit pat Lavijā. Man ir svarīgi brīvo laiku pavadīt kvalitatīvi un aktīvi.

Vai esi kādreiz apsvērusi iespēju spēlēt ārzemēs?

Tā īsti nekad neesmu domājusi par iespēju spēlēt ārzemēs, ir bijuši piedāvājumi, bet neviens nav bijis pietiekami oficiāls un nopietns, lai to apsvērtu. Nekad neesmu domājusi par to, ka handbols varētu būt tā lieta, ar ko es varētu pelnīt naudu, tas manā dzīvē vairāk ir hobijs. Es pārāk mīlu Latviju, lai apsvērtu iespēju doties prom.

Kāds ir bijis šis pēdējais handbola gads? Ierobežojumu un pandēmijas dēļ spēļu kalendārs bija saraustīts, vai tas lika apdomāt handbola “mešanu pie malas” vai tieši otrādi radās “izsalkums” pēc tā?

Šis pēdējais gads bija ļoti interesants, arī Covid pandēmijas dēļ, bet handbolu pamest es noteikti nevēlējos un neesmu arī apsvērusi tādu iespēju. Mani vairāk satrauca lietas, kuras norisinājās komandā, notika arī trenera maiņa un esam ļoti priecīgas, ka treneris Niks Remess piekrita ar mums strādāt. Un mums arī izdevās pieradīt, ka ar treneri, kuram ir interese par komandu un vēlme strādāt ar mums, viss ir iespējams. Šobrīd komandā atkal valda ļoti laba atmosfēra, tā kā varētu pat teikt, ka mūsu komandai šī pandēmija deva jaunu jaudu, enerģiju, iespēju pieradīt savus spēkus. Vēlreiz sev noticēt un cīnīties tālāk.

Kādēļ neredzējām Tevi Latvijas sieviešu izlasē?

Šogad diemžēl izlasei es nevarēju pievienoties vairāku apstākļu dēļ. Viens no tiem bija darbs, jo tas ir saistīts ar medicīnu un tajā brīdī, kad sākās sarunas par izlasi, mans darba grafiks bija jau saplānots. Tā kā pandēmija atstāja ļoti lielu ietekmi uz medicīnas jomu, es savus kolēģu nevarēju atstāt. Otra lieta ir arī tā, ka pandēmija “iegrieza robu” treniņu procesā. Es nebiju pārliecināta vai esmu 100 % gatava. Un tā kā pret sevi esmu prasīga perfekcioniste, tad labāk, ja neesmu gatava uz visiem 100, godīgi pasaku nē. Kaut gan pēc tam visu pārdomājot sapratu, ka es būtu varējusi spēlēt, arī fiziskās spējas nekur nebija pazudušas, bet jācēr, ka vēl būs iespēja un nākamreiz es varēšu pievienoties Latvijas izlasei.

Salaspils komandai izdevās lielisks sezonas noslēgums, izcīnījāt uzvaru Latvijas Kausā, arī pludmales handbola turnīrā? Kas jums pietrūka Latvijas čempionātā?

Latvijas čempionātā mums pietrūka, sākumā Niks, jo mums bija cita trenere ar kuru sadarbība neveidojas kā cerēts, tāpēc sezonas sākums bija saraustīts un nesaprotams. Sezonas beigās mēs savācāmies un sniegums uzlabojās, to mēs pierādījām arī Latvijas Kausa spēlēs. Es ceru, ka nākamsezon turpināsim iesākto un varēsim jau rādīt pavisam citu sniegumu.

Aizvadītajā sezonā tiki atzīta gan par labāko labo ārējo spēlētāju, gan par sezonas vērtīgāko spēlētāju. Kā Tev pašai šķiet, kas ir Tavas, kā spēlētājas vērtības, kuras aizveda pie šiem apbalvojumiem?

Viena no tām varētu būt neatlaidība, tas pats perfekcionisms. Es no sevis prasu rezultātus, arī kā komandas kapteinis, prasu tos no komandas. Pats svarīgākais varētu būt mīlestība pret to, ko es daru. Handbols man ir ļoti mīļš. Tas pat vairs nav hobijs, tā ir manas ikdienas sastāvdaļa. Nevaru sevi iedomāties citā sporta veidā. Arī mana komanda un treneru ieguldītais darbs man nozīmē ļoti daudz. Ir ļoti daudz atmiņu un pozitīvu emociju. Tāpat noteikti svarīga ir drosme un pārliecinātība par to, ko es daru.

Kas ir Tava sievišķīgā vājība?

Noteikti ziedi. Un  otra vājība varētu būt sāļās uzkodas (smejas). Mani draugi jau vairs nedāvina man šokolādes un saldumus, jo zina, ka tos ēdu ļoti reti. Man vairāk garšo sāļas lietas, tādēļ bieži vien ierasto šokolādes dāvanu vietā saņemu paku ar sāļajām uzkodām.

Par Renāti:

“Renāte ir komandas līdere gan laukumā, gan ārpus tā. Vienmēr spējīga savākt komandu, motivēt un uzmundrināt. Viņa ar savu mērķtiecību, raksturu un attieksmi ir lielisks piemērs sporta skolas jaunajām handbolistēm. Vienmēr handbolu un, īpaši, Salaspils sporta skolas komandu un tās meitenes, liek augstāk par pārējo. Arī spītējot dažādām traumām un sāpēm, vienmēr būs kopā ar komandu. Viennozīmīgi, Renāte bija pelnījusi sezonas vērtīgākās spēlētājas balvu, par savu ieguldīto darbu Salaspils handbolā!
Salaspils SS treneris Niks Remess

„Renāte – mūsu Renča! Ar sirdi visā, ko dara! Mēs ļoti lepojamies, ka mūsu komandā ir tik smagi strādājoša, vienmēr azartiska un spēcīga personība – mūsu komandas kapteine Renāte. Renātes loma Salaspils handbola komandā ir bijusi nenovērtējama, sākot kā labās malas spēlētāja pamatskolas gados, beidzot ar komandas pārstāvēšanu, tad, kad, tas bija visvairāk nepieciešams un nu jau arī ar diviem apbalvojumiem – 2021. gada sezona labākā labā ārējā spēlētāja un sezonas vērtīgākā spēlētāja. Mēs tiešām ļoti lepojamies! Ar Renču priekšgalā esam pārrakstījušas Salaspils sieviešu handbola vēsturi. Par to, kādu darbu viņa ir ieguldījusi varētu stāstīst daudz un ilgi, jo ceļš ir bijis tāls un grubuļains, taču neaprakstāmi un neatkārtojami skaists. Renāte ir spilgts piemērs tam, ka smags darbs, atdeve un raksturiņš spēj izcīnīt skaistas uzvaras un titulus. Mūsu kapteine ir patiess draugs, kurš smagi strādā arī ārpus sporta zāles. Renča vienmēr sniegs atbalstu, dos padomu un motivēs, pateiks kādu stingrāku vārdu un „uzšaus“ pa dupsi, ja būsi pelnījis. Kad mēs visi sakām: “Renāte, Tu esi to pelnījusi! Tu esi labākā!” Parasti atpakaļ saņemam: “Tas jau arī jūsu darbiņš, kur es bez jums!” Tāda ir Renča – nesavtīga, patiesa un lieliska vienmēr un visur.“
Salaspils SS spēlētāja Linda Borisanova